Ja taujāsi vecākiem, kas tas tāds Drēģeris bijis, droši vien saņemsi atbildē: ‘‘dzērajs’’ vai ‘‘viņš tās rupjās dziesmas dziedāja’’… Un, lai gan, abi apgalvojumi nebūs nepatiesi, mēs tomēr vēlamies pacīnīties par ideju, ka Aldis Drēģeris bija kaut kas vairāk par kārtējo dziedošo bohēmistu.
Kādā intervijā uz jautājumu par to, ka mūziķa tēls saistās tikai ar rupjām dziesmām viņš atbildējis: ‘‘Nedomāju, ka tās būtu tik dikti rupjas, rupjība – tas ir diezgan relatīvs jēdziens: kas vienam rupjš, otram pats par sevi saprotams. Ja cilvēks ikdienā var lamāties trīsstāvīgiem vārdiem, kāpēc es nevaru dziedāt? Varbūt es ar savu dziedāšanu cilvēkam parādu, kā viņš izskatās no malas.’’
Dzimis Rīgā 1966. gadā Aldis Drēģeris jau no agras bērnības sācis nodarboties ar mūziku. Pie klavierēm viņu trīs gadu vecumā piesēdinājusi vecāsmātes draudzene – mācītaja sieva.
Skolas laikos bijis blēņdaris un tādēļ dienasgrāmatā valdošā bijusi tieši sarkanā tinte. Mācījies 50. vidusskolā un pie kāda pasniedzēja VEF pilī apguvis akordeona spēli, taču pie muzikālās izglītības viņš tā arī nekad netika.
Audzis divās pasaulēs, jo Drēģera ģimene bijusi ticīga un pareiza, toties pats Aldis dienu no dienas pavadīja ar ielu puikām, baudot vieglprātīgu ielu dzīvi.
‘‘Bija divas galējības – mājās man pēc Bībeles mācīja visu ideālo – pēc baušļiem. Bet es faktiski izaugu uz ielas, un tā ir atkal otra galējība – tu izej no mājas ārā, un tur viss ir absolūti pretējs. Tad nu man bija dilemma, izvēle – varēju nonākt ķurķī, tādi mazgadīgie vazājāmies pa ielām, savā laikā spekulējām, kautiņi, ballītes, viss kas. Otrs variants – pamest to visu un dzīvot, kā man oma mācīja – pēc Bībeles. Paveicās, ka es iekritu gan tur, gan tur, un izvēlējos vidusceļu, jāsaka tā – pareizie cilvēki trāpījās blakus. Es peldēju pa vidu – starp ielu un baznīcu. Un tā es vēl tagad peldu,’’ fragments no 1999. gada intervijas ‘‘Vakar ziņām’’.
Dienējis Afganistānā, kur arī spēlējis ansamblī un sacerējis dziesmas. Pēc armijas bija grūtības ar naudām, tādēļ Drēģeris strādājis gan par autoatslēdznieku, gan sētnieku, gan krāvēju pārtikas veikalā. Brīvajā laikā diennaktīm drillējis Raimonda Paula dziesmas. Aizliegto latviešu šlāgeri un karavīru dziesmas samācījies jau bērnībā, no mammas.
1987. gadā iegādājies sintezatoru, nolemjot uzsākt oficiālu mūziķa karjeru – spēlējot banketos. Drīz sekoja pirmie uzaicinājumi spēlēt dejas kāzās un citās viesībās. Taču bija viena problēma – Drēģeris esot baidījies no mikrofona un pats sācis dziedāt vien neilgu brīdi pirms kādām kāzām, jo gluži vienkārši neesot bijuša cita dziedātāja, bet pasākums jau sarunāts.
Vispirms Drēģeris regulāras uzstāšanās dabūja Rīgas kafejnīcā ‘‘Turaida’’, par viņa aktīvākajiem muzicēšanas partneriem kļuva Ivars Auzāns un Uldis Godainis. Drīz vien koncertu ģeogrāfija paplašinājās. Dziesmotās revolūcijas sakarā, šķiet, nekad netiek pieminēts Alda Drēģera vārds. Krogu dziedonis repertuārā regulāri turēja aizliegtās latviešu karavīru dziesmas, kurām līdzi skaļi dziedāja arī drosmīgākie vecākās paaudzes pārstāvji, kuri vēl atcerējās brīvās Latvijas laikus. Jāatzīmē arī, ka viņš tās izpildīja ar pie sintezatora piespraustu Latvijas karodziņu. Šāda rīcība vien viņam pāris gadu atpakaļ būtu garantējusi kā minimums interviju ar čekistiem.
Šis brašais protests patīkami samulsinājis pat latviešu cilvēktiesību grupas ‘‘Helsinki 86’’ biedru Ģirtu Astru, kurš ‘‘Turaidā’’ reiz bija ieklīdis pavisam nejauši. Kopēju politisku uzskatu vadīti abi sadraudzējušies un ar Astras palīdzību mūziķis ticis ierakstīties Latvijas Radio 2 studijā. Ar to arī viss kādu brītiņu pieklusis. Līdz par pārsteigumu pašam mūziķim kasete ar latvju brīvības cīņu dziesmām bija kļuvusi populāra vietējos melnajos tirgos, kur tā ceļojusi no rokas rokā zem dažādiem nosaukumiem. ‘‘Nejauši ieklīdu Čiekurkalna tirgū un dzirdu, ka visās malās skan mana balss. Piegāju un pajautāju, kas dzied – man teica dažnedažādas versijas – emigranti no Kanādas, kaut kāds AD88, kas bija arī rakstīts. Pat bija iztulkojuši kā Kasparu Dimiteru, par ko mēs ar Kasparu vēlāk ilgi smējāmies, jo pašos pirmsākumos man bija mazliet līdzīgs balss tembrs viņējam. Albums bez manis bija nosaukts – ‘‘Latviešu leģionāru dziesmas’’.’’
Astoņdesmito beigās kā pastāvīgais mūziķis jau regulāri spēlējis dažādos krogos un kafejnīcās, bieži steidzoties no viena darba uz nākamo. Kā teicis pats Drēģeris: ‘‘Gods un slava latviešu kriminālajai pasaulei,’’ jo dažas no darbavietām bijušas iecienītas bandītu atpūtas vietas. Tie mūziķi gan aizstāvējuši, gan devuši mācīties kasetes ar krievu dziesmām. Šo pāris gadu laikā spēlējis vairāk kā 300 kāzās, banketos un citās ‘‘dropēs’’.
Ar Uldi Godaini kopā dibinājuši apvienību ‘‘Poļu Nams’’ – ‘‘par godu vecajai streļķu dziesmai un Iecavas Kultūras namam kā mūsu ilgai mājvietai’’. Vēlāk apvienībai pievienojies arī ģitārists Ivars Auzāns.
Tūlīt tapa arī grupas pirmā koncertprogramma ar nosaukumu ”Latvju brīvības cīņu dziesmas” un pirmais koncerts norisinājies 1989. gada 30. septembrī Rīgā, kultūras namā ‘‘Vecrīga’’. (Pilns ieraksts pieejams: Aldis Drēģeris@Poļu nams – Vēsturisks koncerts kultūras namā “Vecrīga” (Pilnā versija) – YouTube
Drēģera karjera ātri vien uzņēma apgriezienus un 90. gadu sākumā dažādas ierakstu kompānijas metās jaunajai šlāgera zvaigznei nopakaļ. Neilgā laika posmā mūziķis ierakstījis veselus trīs albumus, kurus cilvēki izpirkuši lielos tempos. ‘‘Es mazliet apjuku un nesapratu, kas notiek. Mani sāka ievērot un pat krogā atpazina,’’ par pēkšņi gūto slavu stāstījis Drēģeris.
Aizņemtais dzīvesveids atņem savu, un, lai nesabruktu no pārguruma pie taustiņiem, Drēģeris strādājot bieži vien dzēris. ‘‘Skaidrā prātā, ja man, teiksim, kaut kāds skandāls bijis, nepatikšanas darbā, es reāli to nevaru, nu nevaru dabūt ārā no sevis, jālūdz palīgā zaļais pūķis. Bet nedaudz. Esmu izvēlējies stipros alkoholus, kurus šķaidu – alkohola ūdens varētu teikt, limonāde. Pasākuma laikā man stāv blašķīte blakām – tā ir konkrēta norma, kas jāizdzer. Pārsvarā kolektīviem ir tā: viņi nospēlē pasākumu skaidrā un tad pēc darba sāk dzert, mūsu kolektīvā viss ir otrādi – mēs dzeram darba laikā, kā pasākums beidzas – viss, nekādas dzeršanas, iet gulēt. Dopings vajadzīgs uz skatuves, ne jau pēc tam, priekš kam man dzert, bendēt savas iekšas pēc darba?’’ 1998. gada intervijā ‘‘Rīgas Balsij’’ atklājis mūziķis.
Atpazīstamība transformējās uzaicinājumos uzstāties televīzijā, radio un uz dažāda izmēra skatuvēm. Rupjo dzērāju dziesmu piedziedājumus naivi melodiskās Drēģera balss izpildījumā atpazīst pat smalkākajos Rīgas nostūros. Dziesmas ‘‘Melnā pantera’’ un ‘‘Mauku (meitu) mājā luktur’s spīd’’ kļūst par nerakstītām krogu himnām.
Ap to pašu laiku dibinājis savu ierakstu kompāniju un sācis producēt un ierakstīt mūziku savā mājas studijā, izmantojot sintezatoru, akordeonu un datoru. Mūzikas karjera Drēģerim bija svarīgāka par ģimenes dzīvi. Sevi raksturojis kā ‘‘svētdienas tēti’’, jo lielāko daļu laika nevis pavadījis ar saviem diviem dēliem, bet gan tūrējis pa Latviju un ierakstījis dziesmas.
Slavas virsotne piedzīvota deviņdesmito gadu vidū, kad par godu muzikantam alus darītava ‘‘Rīgas alus’’ kādu brīdi pat brūvējusi Drēģera alu, kuru salduma, taču reizē stipruma dēļ visvairāk esot pirkušas sievietes.
Ātrais un aizņemtais dzīves ritms gan mūziķi panāca un gadsimtu miju Drēģeris iesāka kā ticīgs nedzērājs un vēl pie tam vegāns. Pēdējās divas lietas gan viņš pa Ziemassvētkiem mēdza tīši piemirst. Dzīves kursa maiņas vidū pat iepinies kādā jaunizveidotā sektā, kuras radītā apmātībā pavadījis pāris gadu. Pēcāk gan no ausīm atmetis viltus sludinātāju makaronus un atkal pievērsies tradicionālajai baznīcas kristietībai.
Pēc dabas fiziski liels Drēģeris bijis vienmēr, taču liekie kilogrami sākuši parādīties pēc atgriešanās no armijas par ko gan muzikants nekad īsti nebija satraucies: ‘‘Mani resnums netraucē, jo esmu cilvēks bez kompleksiem. Ja negribi, neskaties.’’
‘‘Pēdējo reizi svēros pirms trim mēnešiem, un tad mans svars bija 160 kilogrami. Šobrīd esmu atteicies no gaļas un olām, tāpēc ceru, ka šovasar būšu nometis vairāk nekā desmit kilogramus,’’ 1999. augusta beigās stāstīja Drēģeris.
Muzikants bija liels Aleksandra Čaka apbrīnotājs, tādēļ daudzās no dziesmām izmantota dzejnieka dzeja. ‘‘Man sāp tas pats, kas viņam – alkas izsāpēt ikdienas trulumu, valstsvīru solījumu liekulību, tautu, kura apmānīta tic, krogus, ielasmeitas vientulību. Mani tas apbur, un es vēlos līdzināties Čakam spējā rakstīt gan par reālo īstenību, ubagiem, renstelēm un reizē par ideālo, par mīlestību, sapņiem un cerībām,’’ kādā intervijā stāstīja mūziķis.
Tāpat nereti apdziedāti arī Eduarda Veidenbauma panti un dažnedažādas latviešu tautas dziesmas, protams, izceļot tieši Krišjāņa Barona krātās nerātnās dainas, kas lika vīst pat daža laba progresīva cilvēka ausīm.
Dzīves pēdējos gados mūziķis no pilsētas bija pārmeties uz savu lauku māju Saulkrastu novadā un līdz pat savai pāragrajai nāvei, 2005. gada 20. janvārī, Drēģeris bijis pieprasīts daudzos pasākumos.
Nelaimīgā kārtā Aldis Drēģeris mira 38 gadu vecumā no akūta apendicīta. Zem Alda Drēģera jostas ir vairāk kā 30 (!) izdotu studijas ierakstu, kuri pēdējos gados lēnām atrod ceļu atpakaļ pie klausītājiem ar interneta palīdzību, kas cerams mudinās vairāk cilvēkus atklāt vai vēlreiz atgriezties pie lieliskā tautas muzikanta viegli smagās, smeldzīgās, bet melodiskās mūzikas, metot nost muļķīgus aizspriedumus, ko ilgus gadus prātos iesējuši un kultivējuši tramīgākie letiņi.