F1 ēra Latvijas televīzijā

Atskatoties vairāk nekā divdesmit gadus senā pagātnē, atmiņās spilgti virmo svētdienu aizraujošās sacīkstes – motorjauda, trases specifikas un pit-stop stratēģijas, visi šie elementi veidoja tādu īpašu, dinamisku simfoniju, kas viegli spēja noturēt uzmanību pie televizora ekrāna nepilnu 3 stundu ilgumā. Savu pirmo F1 sacīksti noskatījos tālajā 2002. gadā, kad biju vēl piecgadnieks. Tā bija sezonas otrā sacīkste Malaizijas trasē, kurā uzvaras laurus plūca Ralfs Šūmahers – leģendārā Mihaela Šūmahera jaunākais brālis. Interesanti, ka Ralfs kļuva par manu favorītu līdz brīdim, kad beidza karjeru, pat ņemot vērā, ka nebija īpaši izcēlies ar iespaidīgiem sasniegumiem. Kāpēc tik ļoti fanoju par viņu? Nezinu, varbūt tāpēc, ka tumši zilā mašīna izskatījās ļoti gaumīgi ar spilgti zaļo ķiveri, vai varbūt tāpēc, ka reizēs, kad Ralfs tomēr kāpa uz pjedestāla, prieks bija izteiktāks nekā būtu bijis gadījumos, ja fanotu par tādu pilotu, kurš katrā sacīkstē ir starp trim labākajiem.

Aizverot acis, joprojām dzirdama tik ļoti spalgo un skaļo V10 dzinēju kaukšana. Paši dzinēji netiek izmantoti sacīkstēs kopš 2006. gada, taču joprojām skaidri iespējams atcerēties, piemēram, spāņa Fernando Alonso zili dzelteno Renault zīmola formulu, kas graciozi, taču iespaidīgi jaudīgi pazib garām pārējiem sāncenšiem.

Tik tiešām Pirmās formulas hronikas ir pārbagātas ar zvaigžņu vārdiem, kuru triumfiem ir savi sējumi sporta enciklopēdijās, piemēram, Prosts un Senna, Vilnēvs un Hils, Hakinens un Šūmahers, Alonso un Raikonens. Tomēr ir vēl viena, mazāk slavēta, bet noteikti ne mazāk krāšņa zvaigžņu grupa, kura ir iemantojusi savu vietu skatītāju atmiņās. Tie ir braucēji, kuri, lai arī reti redzēti uz goda pjedestāla, tomēr ir spējuši iekarot vietu cilvēku sirdīs ar savu… kaut vai tik ļoti atmiņā paliekošo vārdu un uzvārdu. Prātā nāk tādi tēli kā Olivjē Panī vai, piemēram, Kamui Kobajaši, Rubenss Baričello, Huans Pablo Montoja, un kā gan var aizmirst Takumu Sato vai Krištianu da Mata?

Šo laiku varētu dēvēt arī par F1 ziedu laiku Latvijā, jo LNT kanālā katras sacīkstes vēroja 100 – 200 tūkstoši skatītāju. Ņemot vērā, ka sacīkstes visbiežāk notika svētdienās ap plkst. 15:00, tas ir ārkārtīgi augsts rādītājs. Bet kā šī aizraušanās iegāja tik dziļi mūsu kultūrā? Iespējams, tāpēc, ka lielai daļai mājsaimniecību pieejami bija vien 5 kanāli, iespējams, arī tāpēc, ka F1 piedāvāja ko Latvijā netverami eksotiku, kas atšķīrās no ierastajām hokeja un basketbola spēlēm un ļāva just līdzi pat tad, ja mūsu valsts pārstāvju tur nebija. Vistuvāk no latviešiem Pirmās formulas bolīda stūrēšanai sacīkstēs ir pietuvinājies Haralds Šlēgelmilhs, bet dažādu finansiālu apsvērumu dēļ šis sapnis tā arī netika piepildīts.

F1 fenomena mazināšanos Latvijā ietekmēja vairāki faktori. Straujā tehnoloģiju attīstība būtiski mainīja informācijas patēriņa ieradumus, kas savukārt neatgriezeniski izmainīja cilvēku izvēles brīvajā laikā. Arī televīzijas formāts piedzīvoja izmaiņas – cilvēku ikdienā parādījās dekoderi, un televīzijas skatīšanās kļuva par pakalpojumu, par kuru bija jāmaksā. Tas lika cilvēkiem apsvērt, ko viņi patiesi vēlas skatīties un par ko ir gatavi maksāt. 2009. gadā F1 raidtiesības iegādājās TV3, kas vairs nebija bezmaksas kanāls katrā mājā. Gadu vēlāk F1 pārcēlās uz Viasat Sport Baltic, padarot to par produktu, kas vairs nebija pastāvīgi redzams un pieejams visiem.

Facebook
Twitter
LinkedIn
WhatsApp