Kad runa ir par leģendām auto industrijā, reti kurš var lepoties ar tik iespaidīgu mantojumu kā Anatols Lapiņš – rīdzinieks, kurš gandrīz divas desmitgades bija “Porsche” galvenais dizainers.
Otrais pasaules karš Lapiņu ar visu ģimeni aiznesa tālu prom no dzimtenes – sākumā uz Poliju, vēlāk uz Hamburgu Rietumvācijā, visbeidzot topošais mašīnbūves dizainers emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Lai gan šīs pārvietošanās viņu attālināja no mājām, tās vienlaikus tuvināja viņu sapņu industrijai – automobiļu būvei un dizainam.
Anatola Lapiņa profesionālais ceļš aizsākās Hamburgā, kur viņš uzsāka darbību kā mehāniķa praktikants “Daimler-Benz” uzņēmumā. Drīz vien viņa karjera guva strauju kāpumu, virzoties uz vienu no pasaules lielākajiem automobiļu ražotājiem – “General Motors” (GM), kur viņš arī sasniedza dizaina virsotnes. Lapiņa sadarbība ar nozares leģendām, tostarp Bilu Mičelu un Leriju Šinodu, ievērojami veicināja viņa karjeras attīstību, īpaši iesaistoties GM “Studio X” – projektā, kas bija radīts kā eksperimentāla platforma drosmīgu un inovatīvu automobiļu dizainu izstrādei, pārsniedzot tā laika tehnoloģiskās un stilistiskās robežas.
Projekts izrādījās ne tikai par pamatu daudzām nozīmīgām inovācijām automobiļu dizainā, bet arī par platformu, kurā Lapiņš varēja pilnībā izpaust savu radošo potenciālu. Viņa ieguldījums, īpaši darbā pie leģendārā “Corvette Sting Ray”, ne tikai nostiprināja viņa vietu autoindustrijas vēsturē kā izcilu dizaineri, bet arī iezīmēja viņa karjeras izaugsmes sākumpunktu.
Anatols Lapiņš par aizraušanās sākuma posmu. Intervijas fragments no “Auto Hebdo” Nr. 575, 1987. gada 27. maija izdevuma:
“… Es augu Otrā pasaules kara laikā. Man bija 15 gadi, kad karš beidzās, un no tā laika visspilgtāk es atceros 1944. gada amfībijas Volkswagen. Jau tad mani vienmēr piesaistīja automašīnas – pedāļu maģija, pogas, sviras iedarbināšana, lai savienotu zobratus un liktu ierīcei kustēties. Tad vēl atmiņā nāk amerikāņu automašīnas, kuras ieradās Eiropā, tādas kā Studebaker, Hudson, Ford, Lincoln un Cadillac, ko redzēja uz ielām. Tās šķita neticamas pēckara Eiropas ainavā. Manā dzimtajā Latvijā bija tikai 4000 automašīnas 2 miljoniem cilvēku…”
Anatola Lapiņa iepazīšanās ar Feriju Porsche 1957. gadā un atkārtotā tikšanās pēc atgriešanās Eiropā iezīmēja pagrieziena punktu viņa karjerā. 1969. gadā saņemtais piedāvājums pievienoties “Porsche” komandai ievadīja jaunu ēru uzņēmuma dizainā. Lapiņa vadībā tika radīti tādi leģendāri modeļi kā Porsche 924, 944 un, protams, 928 – pirmais un vienīgais sporta automobilis, kurš saņēmis prestižo “Eiropas Gada auto” balvu. Lapiņš bija meistars svara sadalījuma un aerodinamikas jautājumos, kas ļāva “Porsche” automobiļiem ne tikai izcelties ar savu dizainu, bet arī ar izcilu vadāmību.
Vēl viens no Anatola Lapiņa neaizmirstamiem ieguldījumiem “Porsche” dizainā bija “Pink Pig” jeb “Rozā Cūka” – 917/20 modelis, kas 1971. gada “Le Mans 24 stundu” sacīkstēs izraisīja sensāciju ar savu unikālo krāsojumu. Šis projekts izcēla Lapiņa spēju radoši apvienot dizainu ar inženieriju, radot automašīnu, kas ne tikai izcēlās ar savām tehniskajām īpašībām, bet arī ar neaizmirstamu vizuālo identitāti. Porsche 917/20, kas ir ar lielākiem rādiusa līkumiem nekā standarta 917 modelim, izpelnījās citu dizaineru salīdzinājumu ar cūku automobiļa pārspīlētās formas dēļ. Lapiņš šo metaforu ģeniāli iemūžināja, piešķirot automašīnai bāli rozā nokrāsu ar sarkanām punktētām līnijām, kas atveidoja cūkas ķermeni, tādejādi radot ne tikai tehniski spēcīgu, bet arī vizuāli atšķirīgu sacīkšu automašīnu. Lai gan automašīna sasniedza ātrāko laiku pirms sacīkšu kvalifikācijām, tā galu galā izstājās no “Le Mans 24 stundu” sacīkstēm pēc avārijas.
Šī spilgtā un neaizmirstamā vizuālā identitāte, kas reiz izraisīja sensāciju “Le Mans” trasē, turpina iedvesmot dažādu nozaru profesionāļus līdz pat šai dienai. Vispārsteidzošākais šīs iedvesmas izpausmes veids ir Nike “SB Dunk Low “Pink Pig”” apavu līnija, kas tieši atsaucas uz “Rozā Cūkas” leģendu. Tādējādi Anatola Lapiņa radītais “Rozā Cūkas” dizains turpina dzīvot ne tikai autosporta entuziastu atmiņās, bet arī kā izteiksmīgs stila elements pilsētas ielās visā pasaulē.
Kā “Porsche” galvenais dizainers Anatols Lapiņš vadīja komandu, kurā bija ap četrdesmit profesionāļu, ieskaitot 15 dizainerus. Viņa vadības stilu varētu salīdzināt ar orķestra diriģenta darbu, kur katram orķestra loceklim ir iespēja izpausties, bet galīgo harmoniju nosaka diriģents. Lapiņš praktizēja autoritatīvu, tomēr taisnīgu pieeju, ļaujot katram izteikt savu viedokli, vienlaikus radot konkurences gaisotni, kas veicināja radošumu un izcilību. Šī pieeja piesaistīja talantīgus dizainerus, un lielākā daļa Lapiņa komandas nāca no “Opel”. Tā brīža “Opel” vadītājs Čaks Džordans pat esot zvanījis Lapiņam, izsakot neapmierinātību par to, ka Lapiņš atņem viņa labākos darbiniekus. Džordans pat brīdināja, ka, ja Lapiņš “paņems vēl vairāk manu puišu”, radīsies problēmas. Lapiņš šo situāciju uztvēra ar humoru, apzinoties savas komandas pievilcīgumu un viņa spēju piesaistīt nozares talantīgākos prātus.
Lapiņam vienmēr patika runāt par cilvēkiem vairāk nekā par automašīnām, īpaši izceļot savu apbrīnu pret Feriju Porsche. Viņš bieži izteica nožēlu par to, ka neviens no Porsche dēliem nespēja turpināt viņa darbu vai stāties pretī konkurentiem. Tas, savukārt, aizveda viņa stāstus līdz aprakstiem par dīvaino austriešu vadības stilu un viņa asprātīgajiem novērojumiem par vācu nopietnību. Viņš nebija cilvēks, kuram patika maznozīmīgas sarunas, un būt automašīnā ar viņu parasti bija ļoti klusa lieta – līdz brīdim, kad mūzikas mīļotājs pēkšņi sāka dziedāt līdzi operas mūzikai.
Anatola Lapiņa darbības pēdas “Porsche” vēsturē un darbi joprojām tiek augstu vērtēti auto dizaina pasaulē. Viņa pieeja, kurā dizains sastapās ar funkcionalitāti un inovācija ar tradīcijām, ir iedvesmojusi jaunās paaudzes dizainerus visā pasaulē. Lapiņa laikā “Porsche” bija spējīgi pārkāpt ierastos rāmjus, izstrādājot automobiļus, kas bija paredzēti ne tikai Eiropas, bet arī Amerikas tirgum. Viņš uzsvēra, ka auto dizains ir jāveido ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi, lai radītu emocionālu saikni starp mašīnu un tās vadītāju.
