Izlases vēsture atklāj, ka hokejs Latvijā vienmēr ir raisījis lielas kaislības un dramatiskus notikumus. Pēc neatkarības atjaunošanas tas kļuva par kultūras un identitātes kalēju, veidojot nācijas kolektīvo pašapziņu un meklējot Latvijai vietu pasaules hokeja arēnā. Šo laiku ļoti uzskatāmi atspoguļo arī raidījuma cikls “Latvijas Hokeja Zelta Mirkļi”, kas droši varētu stāvēt blakus “The Last Dance” seriālam, jo tā kaislības un spēlētāju personības Latvijas izlases identitātes veidošanā ir bijušas tikpat svarīgas kā pašas spēles rezultāti. Šajā rakstā atskatīsimies uz notikumiem un personībām, kas iezīmēja Latvijas izlases pirmos soļus augstākajā divīzijā.
Helmuta Baldera klātbūtne
Latvijas hokeja vēsturē ir maz tādu spēlētāju, kuri varētu sacensties ar Helmuta Baldera leģendāro autoritāti. Tomēr ar Balderi ne vienmēr viss ir gājis gludi. Atjaunotās izlases pirmā kapteiņa karjeru raksturo ne tikai spoži uzvaras brīži, bet arī spriedzes pilni konflikti, kas atstājuši neizdzēšamu iespaidu. 1992. gadā Balderis uzņēmās līdera lomu pār atjaunotās Latvijas hokeja izlasi, kļūstot par tās pirmo kapteini. Bet ar Balderi trenera statusā izlase jau nākamajā gadā izcīnīja pirmo vietu C grupas Pasaules čempionātā, nodrošinot sev vietu B grupā, pēc tam turpinot cīņas 1994. gada Pasaules čempionātā B grupā.
Tomēr Baldera tiešums reizēm spēja radīt arī pamatīgu spriedzi komandā. Piemēram, pēc neizteiksmīgā Oslo čempionāta 1999. gadā izlases menedžeris, sniedzot interviju pašmāju presē, neslēpa savu vilšanos par visbiežāk tikai viduszonā dežurējošo Sergeju Žoltoku. “Atradies profesionālis, kas viņš tur Monreālā ir? Šestjorka!” – šis izteikums, kas hokeja sarunvalodā nozīmē rezervistu ar minimālu lomas ietekmi, tikai vēl vairāk izgaismoja dziļākas saspīlējumu šķautnes tobrīd jau tā nestabilajā Latvijas izlasē. Arī 2001. gadā Helmuts Balderis Latvijas izlasē bija klātesošs it visā un tieši viņa ieteikums par jauna trenera piesaisti pēc tam, kad Haralds Vasiļjevs nupat kā komandu bija aizvedis līdz teju vislabāk aizvadītākajam Pasaules čempionātam, tika uzklausīts ar lielu uzmanību.
Oļega Znaroka autoritāte
1999. gada čempionātā Oslo izcēlās neskaidrība par vadības lomām Latvijas hokeja izlasē – nevarēja viennozīmīgi noteikt, vai komandas stūri turēja galvenais treneris Beresņevs vai autoritatīvais kapteinis Znaroks, kura ietekme izlasē vienmēr bijusi nozīmīga. Jau iepriekš, 1996. gadā, Znaroks ar savu sniegumu bija galvenais komandas vilcējspēks, kas Latvijas izlasi ievilka A grupā. Taču Oļega Znaroka magnētiskā personība kaut arī pievilka komandas spēcīgākos elementus, bieži radīja arī spriedzi un nesaskaņas starp spēlētājiem.
“Oļeg, Tava vārda sarakstā nav!”
Šīs nesaskaņas attīstījās vēl vairāk, kad treneris Vasiļjevs Šefīldā 1999. gada 28. oktobrī, tieši pirms Pasaules čempionāta A grupas kvalifikācijas turnīra, neiekļāva Znaroku komandas sastāvā. “Ja izlasē nebūs bijušā kapteiņa Znaroka, tad arī mēs nespēlēsim” – pēc neoficiālas informācijas šādu viedokli toreiz pauda vieni no izlases līderiem Sergejs Čudinovs, Grigorijs Panteļejevs un Aleksandrs Kerčs. Tomēr Vasiļjevs saglabāja stingru pozīciju un nepiekāpās spiedienam, kas galu galā nozīmēja Znaroka spēlētāja karjeras beigas izlasē.
Pētera Skudras 26 minūšu ilgā karjera Latvijas izlasē Pasaules čempionātos
Pēc Artūra Irbes nākamais latviešu vārtsargs, kas izcīnīja vietu Ziemeļamerikā, bija Pēteris Skudra. Sezonas laikā demonstrējot stabilu sniegumu labākajā līgā, hokejists pirms 1997. gada čempionāta tikai pieaicināts spēlēt Latvijas izlasē un tas raisīja lielas cerības starp hokeja līdzjutējiem.
Tomēr spēlē pret ASV – brīdī, kad Latvijas izlase jau bija ielaidusi 3 ripas, pats vārtsargs palūdza, lai viņu nomaina. Šis lūgums izraisīja asu reakciju no trenera Leonīda Beresņeva, kas vēlāk izveidoja vēl lielāku savstarpēju aizvainojumu. Laika liecinieki apgalvo, ka Skudras trauma spēlē pret ASV tik tiešām nebija izdomājums, bet, kā runāja komandā, trauma arī nebija tik nopietna un spēlēt vārtsargs varēja. Strīds ar treneri un nesaskaņas ar izlasi attīstījās tik tālu, ka spēle pret ASV tā arī palika pēdējā Pētera Skudras karjerā valstsvienības sastāvā.
Pēc tam vēl ilgi Skudras vārds tika minēts starp izlases kandidātiem ar cerību, ka augstvērtīgais vārtsargs vēl kādreiz palīdzēs izlasei nepieciešamos brīžos. Un lai arī piekrišana no spēlētāja puses šad un tad tik tiešām tika dota, tad brīžos, kad runa bija par reālu braukšanu uz izlases nometni, Skudras telefons bija izslēgts.
Haralds Vasiļjevs latvisko izlasi
Haralds Vasiļjevs, stājoties Latvijas hokeja izlases galvenā trenera amatā 1999. gadā, ieviesa ievērojamas pārmaiņas – otro reizi jaunlaiku Latvijas hokeja vēsturē treniņprocess noritēja latviešu valodā. Bet Vasiļjeva jaunieviestās metodes un pieeja nesaņēma vienprātīgu atbalstu un viņa autoritāte nereti pat tika apšaubīta it īpaši no krievvalodīgo spēlētāju puses, kuri viņu gribēja redzēt patālāk no izlases. Tomēr bija arī otra daļa – tie, kuri bija gatavi cīnīties un celties kopā ar Vasiļjevu, atzīstot gan viņa spējas, gan līderību.
Šī komandas iekšējā polarizācija atspoguļojās arī Vasiļjeva lēmumos, kas bieži radīja diskusijas medijos un nesaskaņas komandā. Piemēram, pēc 2000. gada lieliski aizvadītā čempionāta treneris izvēlējās nepiešķirt labākā uzbrucēja balvu objektīvi vislabāk čempionātu aizvadījušajam Aleksandram Beļavskim, bet gan šo balvu piešķirt Harijam Vītoliņam. Pats Vītoliņš atzina, ka labākā uzbrucēja balvu bija pelnījis Beļavskis. Arguments gan šim lēmumam par labu Vītoliņam bija tāds, ka trenerim paticis, ka viņš spēja iziet uz laukuma katru spēli neatkarīgi no tā, vai varēja spēlēt vai nē, ko gan nevarēja teikt par Beļavski.
2001. gada Pasaules čempionāts Vācijā atklāja vēl lielāku pieaugošo spriedzi izlases iekšienē. Federācijas prezidenta Lipmana apsūdzība par pārmērīgu iejaukšanos trenera darbā tikai pastiprināja jau tā uzkarstošās emocijas. Situācija izvērsās vēl dramatiskāk pēc spēles ar Japānu, kad Aleksandrs Kerčs intervijā medijiem saņēma skarbu Vasiļjeva kritiku par savu sniegumu: “Ja viņš nevar iemest, tad viņš nevar iemest. Viņš var vienīgi aiziet uz poda… un tur kaut ko iemest.”
Vasiļjeva personāžs nebija pa prātam prezidentam Kirovam Lipmanam, un pēc ne visai veiksmīgi aizvadītā 2001. gada čempionāta tika meklēts jauns treneris.
Vēstuļu rakstīšana
Haralda Vasiļjeva vadītās Latvijas hokeja izlases laikā izveidojās neierasta tradīcija – publisku vēstuļu rakstīšana. Šī parādība kļuva izteikta pēc 2000. gada veiksmīgā turnīra, kad viens no izlases līderiem Aleksandrs Kerčs publiski paziņoja, ka vairs nespēlēs komandā, kuru vadīs Haralds Vasiļjevs. Viņa izteikums aizsāka tā dēvēto “lielo vēstuļu rakstīšanas laiku”. Drīz pēc Kerča arī Aleksandrs Beļavskis izteicās presē par treneri un federācijas vadību, sekojot līderu piemēram un paužot savu neapmierinātību.
Izlases iekšienē sāka veidoties spēcīgi grupējumi, kas ietekmēja pat federācijas lēmumu pieņemšanu. Latviski runājošie spēlētāji pretreakcijā mēģināja iegrožot šo tendenci, rakstot vēstuli, kuras tonis, kā vēlāk paši atzina, ir bijis nepārdomāts un pārāk ass. Atbildes vēstulē dumpinieki apsūdzēja Vasiļjevu nacionālismā un naida kurināšanā. Apzinoties situācijas smagumu un mēģinot samazināt sašķeltību, federācijas prezidents Lipmans nolēma atbalstīt Vasiļjevu.
Federācijas nekompetence un likstas
Jau pašā 2000. gada čempionātā bija redzams, ka Latvijas izlases vadībā valdīja problēmas. Hokeja federācija un izlases vadība čempionāta laikā tikai no žurnālistiem uzzināja par iespēju ceturtdaļfinālā pieteikt piecus jaunus spēlētājus – iespēja, par kuru mūsu komanda netika informēta, kā arī nebija sagatavotas rezerves. Rezultātā izlasei nācās spēlēt ar vairākiem savainotiem spēlētājiem, kas ievērojami apgrūtināja veiksmīgu sniegumu cīņā par iekļūšanu pusfinālā. Federācijas darbības arī pēc 2000. gada čempionāta nesaskanēja ar hokeja sabiedrības vienošanu. Jaunā trenera konkursa izsludināšana pēc veiksmīgā turnīra drīzāk parādīja federācijas vājumu pret spēlētāju grupu interesēm, nevis tās stiprās puses.
Vēl iederīgi būtu minēt Ādažu čipsu skandālu, kas izcēlās pirms čempionāta. Federācijas sadarbība ar kraukšķu ražotājiem, izmantojot izlases spēlētāju attēlus reklāmas kampaņās bez viņu apstiprinājuma, izraisīja lielu neapmierinātību it īpaši starp Ziemeļamerikā spēlējošiem hokejistiem. Rietumu pasaulē spēlētāju atribūtikas tirdzniecība ir ienesīgs bizness, tāpēc Ziemeļamerikā spēlējošo hokejistu pretenzijas par savu vārdu komerciālu izmantošanu bez viņu apstiprinājuma bija pilnīgi pamatotas.
“Zviedru laiki” Latvijas hokejā
Apņemoties vadīt Latvijas hokeja izlasi, jaunievēlētais zviedru speciālists Kurre Lindstrēms diezgan ātri nonāca intrigu epicentrā, vispirms jau par dalību Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Lindstrēms bija paziņojis komandas kapteinim Harijam Vītoliņam, ka pēc sarunām ar visu komandu esot pieņemts lēmums ceremonijā nepiedalīties. Latvijas karognesējs Vītoliņš bija neizpratnē par šo lēmumu un, aptaujājot izlases spēlētājus, tika noskaidrots, ka tā drīzāk ir trenera iegriba, jo vienīgais, kurš bija piekritis nedoties ceremonijā, bija Beļavskis.
Lindstrēma vadības laikā bieži vien radās neskaidrības, kad kāds nav sapratis norādījumus vai kādu nav varējuši sazvanīt.
Soltleiksitijas spēlēs ļoti daudzu līdzjutēju neizpratni radīja arī Artūra Irbes atstāšana malā spēlē par 9. vietu pret Ukrainu. No profesionālā viedokļa šādai situācijai nevajadzētu radīt saspīlējumu, taču konkrētajā gadījumā sarūgtinājumu izraisīja paziņošanas veids vai drīzāk tā trūkums. Irbe, kurš vienmēr bija braucis palīgā izlasei, netika pat uzaicināts uz komandas sapulci, par attaisnojumu virzot faktu, ka treneri gluži vienkārši nav varējuši Irbi sazvanīt.
Lindstrēma vadības neveiksmes visspilgtākā izpausme bija 2002. gada čempionāta mačā pret Vāciju. Ar neizšķirtu rezultātu spēles gaitā treneris pēkšņi mainīja taktiku un trešajā periodā ieviesa spēli tikai ar trīs virknējumiem. Situācija kļuva vēl sarežģītāka, kad uz ledus brīžiem izkāpa tikai divi piecinieki. Tobrīd uz komandas soliņa valdīja liels haoss un cerība, ka divu maiņu spēle pret pretinieku četrām nesīs pozitīvu rezultātu, ir pielīdzināma tuvu neiespējamajam. Situācija kulminējās pēdējā minūtē, kad treneris paņēma minūtes pārtraukumu, taču nesniedza nekādus konstruktīvus norādījumus. Turklāt neloģiski iemetiena pozīcijā tika likts aizsargs Atvars Tribuncovs, kas ļāva vāciešiem iegūt ripu un veiksmīgi realizēt pretuzbrukumu, spēlei noslēdzoties ar sāpīgu zaudējumu. Žēl, jo cīņā par ceturtdaļfinālu Latvijai būtu pieticis arī ar neizšķirtu.
Ēras beigas. Artūrs Irbe finišē Latvijas izlasē
Nereti Artūru Irbi izlases vārtos pielīdzināja brīnumdarim, bet pat viņš nevarēja vienmēr būt glābējs, ja komanda bija pārāk pašpārliecināta. Tomēr tieši Irbes spējas vārtos vairākkārt ir bijušas izšķirošas, un ar vārtsargu vēsturiski brīži nav retums. Piemēri tam ir vairāki, tostarp Latvijas iekļūšana A grupā, septītā vieta 1997. gadā un uzvara pār Krieviju 2000. gadā.
Der minēt, ka vārtsarga ieguldījums nav ierobežojies vien ar teicamiem sniegumiem laukumā. Viņa klātbūtne ģērbtuvē bija tikpat nozīmīga. Artūrs bija pamats daudzu komandas iekšējo konfliktu atrisināšanai un vienmēr stāvēja pie izlases, ja vien tas bija iespējams.
Diemžēl Turīnas Olimpiskajās spēlēs Artūra Irbes karjera izlasē piedzīvoja skarbu noslēgumu. Pēc cerību pilnas spēles pret ASV, kurā izcīnīts neizšķirts 3:3, nākamajās spēlēs ar Irbi vārtos tika piedzīvoti bezcerīgi zaudējumi un 39 gadu vecumā hokejists beidza karjeru izlasē. Irbes aiziešana no valstsvienības simbolizēja jaunas ēras sākumu Latvijas hokejā – laiku, kad valstsvienībai bija jāiemācās tikt galā bez leģendārā vārtsarga gan uz laukuma, gan ārpus tā.