Kamēr Rietumos hipiji klausījās Džimiju Hendriksu, protestēja pret Vjetnamas karu un sapņoja par utopisku pasauli, padomju jaunieši saskārās ar citādu realitāti. Tomēr arī par spīti “dzelzs priekškara” stingrajai norobežošanai, hipiju kustības krāsainais un radikālais brīvības vējš sasniedza Latviju. Un, lai gan informācija par šo kustību ienāca tikai fragmentāri – caur nelegāli izplatītiem mūzikas ierakstiem, ceļojošajiem padomju pilsoņiem un retajām tūristu vizītēm, tā tomēr spēja iedvesmot jauniešus meklēt alternatīvus ceļus un dzīvesveidu.
Hipiji Padomju Latvijā nebija tikai “importēta” Rietumu subkultūra, bet gan kustība, kas pielāgojās vietējiem apstākļiem un izpaudās unikālos veidos. Šeit hipiji dzīvoja zem pastāvīgas novērošanas un apspiešanas ēnas, bet viņu dzīvesveids – garie mati, pašdarināti tērpi, nelegālas ballītes un mākslas akcijas – pats par sevi bija protests pret monolīto padomju varu.
Līdz ar to hipiju kustības locekļiem regulāri nācās saskarties ar pratināšanām un pazemojumiem no padomju varas iestāžu puses. Pratināšanu laikā viņi visbiežāk tika apsūdzēti par “Rietumu atdarināšanu” un narkotiku lietošanu. Piemēram, viena no liecībām Alfrēda Stinkula grāmatā “Mati sarkanā vējā” stāsta par hipiju aizturēšanu, kur viņus apsūdzēja par “rupju huligānismu” un izsmēja, pielietojot rupjības un draudus. Šīs pārrunas parasti noslēdzās ar aicinājumu parakstīt melīgi sastādītus protokolus, kam, protams, hipiji mēdza pretoties, arī apzinoties iespējamās sekas, kas visbiežāk nozīmēja notiesāšanu uz 15 diennaktīm un šķiršanos no garajiem matiem.
Interesantas bija hipiju “izdzīvošanas” stratēģijas, kuras bija tikpat radošas, cik drosmīgas. Viņi meklēja dažādus veidus, kā izvairīties no padomju režīma uzspiestajiem noteikumiem, piemēram, militārā dienesta. Daudzi izvēlējās tēlot garīgi slimus, cerot, ka šādi tiks nosūtīti uz psihiatrisko slimnīcu – radikāls, bet bieži vien efektīvs paņēmiens, lai izbēgtu no dienesta. Šie cilvēki bija arī pastāvīgā kustībā, arī autostopēšana kļuva par ceļošanas veidu, kas nodrošināja iespēju uzturēt kontaktus ar līdzīgi domājošiem visā Padomju Savienībā. Šie ceļojumi nereti sniedza arī iespēju uz laiku izbēgt no padomju realitātes, piemēram, Tallinā varēja uztvert Helsinku radio stacijas, kas reizi pa reizei ļāva ceļojošajiem piedzīvot Rietumu brīvības vēsmas.
Kustības epicentri un simboliskās vietas Latvijā
Latvijā hipiji pulcējās vietās, kas pēcāk arī kļuva par simboliskiem kontrkultūras centriem. Viena no šādām vietām bija leģendārā Vecrīgas kafejnīcā, kuru dēvēja par “Kazu”. Laika gaitā šī vieta arī kļuva par būtisku Padomju Latvijas radošuma un dumpinieciskā gara centru – tur pulcējās jaunie mākslinieki, rakstnieki, mūziķi un citi neformāļi, kuri vēlējās meklēt jaunus dzīves ceļus ārpus padomju realitātes. Ikviens, kurš ienāca “Kazā”, varēja būt drošs, ka viņš vai viņa satiks līdzīgi domājošus.
Arī “Gaujas nometne” bija nozīmīga vieta, kas vasarās pārtapa par brīvības un alternatīvas dzīves eksperimentu centru. Šī vieta kalpoja ne tikai kā atpūtas vieta pie dabas, bet arī kā platforma radošām izpausmēm – mākslas performancēm, poēzijas lasījumiem un mūzikas improvizācijām. Taču pat šeit neiztika bez varas iestāžu iejaukšanās – tās regulāri rīkoja reidus un “attīrīšanas” akcijas.
Līdztekus šīm vietām, hipiju un citu kontrkultūras pārstāvju pulcēšanās Rīgā notika arī pagrīdes mūzikas koncertos un festivālos. Šie pasākumi bieži vien notika ar nelielu apmeklētāju loku, izvairoties no padomju varas acīm. Festivālu laikā tika izpildīta ne tikai avangarda mūzika, bet arī eksperimentāli rokmūzikas priekšnesumi.
Māksla, mūzika un hepeningi
1960. gadu otrajā pusē leģendārie The Beatles spēlēja milzīgu lomu hipiju kustībā, kļūstot par tās simboliem un vēstnešiem, inficējot jauniešus visā pasaulē ar alternatīvās kultūras ideāliem caur savām dziesmām, uzvedību un izskatu. Šī ietekme nepalika nepamanīta arī Latvijā. Šeit ansamblis “2xBBM” (jeb “Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi”), kuru vadīja Imants Kalniņš, kļuva par vienu no centrālajiem hipiju kustības muzikālajiem spēkiem Latvijā un, tieši tāpat kā The Beatles, arī viņi izcēlās ar hipijiem raksturīgo izskatu, frizūrām un brīvības garu, ko pārliecinoši pauda savā mūzikā. Tomēr, līdzīgi kā hipiju kustība citur Padomju Savienībā, arī “2xBBM” saskārās ar apspiešanu – pēc aptuveni gadu ilgas darbības un 30 koncertiem padomju vara grupu izformēja, kā oficiālo iemeslu minot “finanšu disciplīnas pārkāpumus”, ko gan pats Imants Kalniņš noliedza.
Mūzika un koncerti nebija vienīgais, kas pulcēja hipijus. Viņu vidū populāri bija arī hepeningi – improvizēti mākslas notikumi, kas apvienoja teātri, mūziku, dzeju un vizuālo mākslu. Šie hepeningi bieži vien bija spilgti un provokatīvi, radīti, lai izaicinātu padomju sabiedrības normas un noteikumus. Piemēram, Andra Grīnberga 1972. gada “Jēzus Kristus kāzas” Latvijas laukos bija divu dienu hepenings, kurā mākslinieks precēja savu partneri Intu Jaunzemi. Šī performance aicināja uz laiku izbēgt no stingrās padomju kontroles, kas ierobežoja sociālās sanāksmes un mākslas brīvību.
Sabiedrības duālā attieksme
Padomju Latvijas sabiedrība kopumā uzskatīja hipijus par antisociāliem dīvaiņiem, kuru dzīvesveids bija bīstams un nevēlams. Laikraksti un televīzija viņus attēloja kā sabiedrības margināļus vai pat noziedzniekus. Tajā pašā laikā bija arī inteliģences pārstāvji, kuri saskatīja hipijos kultūras atdzimšanas un pārmaiņu potenciālu. Tas radīja sarežģītu attieksmi – no nosodījuma līdz slepenam atbalstam. Piemēram, igauņu režisētajā filmā “Soviet Hippies” ir aina, kurā uz ielas tiek uzrunāti Padomju Latvijas iedzīvotāji, aicinot viņus raksturot hipiju kopienas. Tajā viens no visu laiku izcilākajiem latviešu aktieriem Eduards Pāvuls neatturējās pat no skarbiem vārdiem, sakot: “Kādreiz varbūt nepieciešams iekaustīt arī [hipijus], ja ar vārdiem nesaprot. Jo ir jaunieši, kas nesaprot.”
Hipiju kustības neskaidrais mantojums un ietekme Padomju Latvijā
Atšķirībā no citām 60. un 70. gadu kustībām, piemēram, pilsonisko tiesību vai feminisma kustībām, kas spēja iedibināt konkrētas institūcijas un panākt reālas politiskās izmaiņas, hipiju mantojums nav tik acīmredzams. Hipiji radīja jaunas vērtības, taču nespēja tās pilnībā realizēt, jo sevišķi Padomju Latvijas apstākļos, kur jebkāda veida opozīcija un alternatīvi dzīvesveidi tika stingri kontrolēti un ierobežoti.
Raugoties atpakaļ, ir grūti precīzi noteikt, kur beidzas hipiju kustības ietekme un kur sākas citu brīvdomātāju virzienu izpausmes. Grupa “Pērkons”, kas padomju laikā tika divreiz aizliegta, savā darbībā un estētikā iemiesoja daudzus hipijiem raksturīgus elementus – no nepakļāvīgas attieksmes līdz radošam brīvības garam. Arī grupas dalībnieki, piemēram, Ieva Akurātere vai Juris Kulakovs foto uzņēmumos redzēti kopā ar hipiju kustības pārstāvjiem. Arī tādi mākslinieki kā Imants Kalniņš vai Maija Tabaka, lai gan netika tieši identificēti ar hipiju kustību, bieži bija daļa no alternatīvās kultūras kopienām, kurās rezonēja hipiju idejas par brīvību un radošo eksperimentu. Citkārt, rakstā minētie Alfrēds Stinkuls vai Andris Grīnbergs, kuri gan vizuāli, gan savās darbībās bija skaidri saistīti ar hipiju kopienu, paši nelabprāt pieņem šo apzīmējumu, tādējādi norādot uz dažādām interpretācijām par to, ko nozīmēja būt hipijam.
Protams, katrs no minētajiem māksliniekiem darbojās savā radošajā nišā, un viņu darbus un idejas nevar reducēt tikai uz hipiju kustības ietekmi. Tomēr, lai arī hipiju kustība nebija vienīgais vai galvenais virzītājspēks, tās gars un idejas atspoguļojās mākslas un kultūras procesos, kas vēlāk tomēr sasaucās ar dziesmoto revolūciju un nācijas atmodu.
Avoti:
Grāmatas:
- Alfreds Stinkuls, Mati sarkanā vējā.
- Zane Matule, Performance Latvijā 1963–2009.
Raksti un publikācijas:
- Liva Zolnerovica, “Hipiju kustība Latvijā un pasaulē”. LSM.
- Karl Toepfer, “Pantomime in Cold War Eastern Europe: Latvian and Lithuanian Ventures.” Pieejams šeit.
- Zane Matule, “Performance Art in Latvia: The Case of Intermedial Appropriation.” Institutul Prezentului.
- “Avant-Garde Trends in Latvian Music, 1970s–1990s.” Unearthing the Music.
- “Latvian Queerness Mirrored: Andris Grīnbergs Versus Andy Warhol.” Performance Art Latvia.
Filmas:
- Soviet Hippies (2017).
- Kaza kāpa debesīs.
Interneta avoti:
- “Did the Hippies Have Nothing to Say?” BBC Culture.
- “Mīlestības vasara.” Žurnāls.
- “Soviet Baltic Visuals: Images of Everyday Life in the USSR.” Deep Baltic.
- “Hippies in the USSR: An Interview with Juliane Fürst.” LA Review of Books.
- “You Were Either a Hippie or a Member of Socialist Society.” ZOiS Berlin.
- “2xBBM.” Enciklopēdija.
- “Kaza kāpa debesīs. Īsa brīvība.” Kinoraksti.
- “Vladas ir Alfredas.” Nemunas.
- “Pieminot dumpiniecisko hipiju un bohemistu – Jura Kulakova atklātāka intervija.” Santa.