Kad politika kļūst par joku: satīriskās partijas Latvijā un pasaulē

Satīrisko partiju ideja ir dziļi iesakņojusies politiskajā vēsturē, piedāvājot sabiedrībai iespēju uzlūkot politisko sistēmu ar ironiju un humoru. Latvijā šī pieeja spilgti izpaudās 1993. gadā, kad “Muļķu partija” pieteicās Saeimas vēlēšanām ar saukļiem, kas pārsteidza ar ironisku atklātību. Partijas lozungs “Mēs zagsim mazāk nekā citi” piesaistīja ievērojamu uzmanību un apliecināja sabiedrības gatavību kritiski uzlūkot valdošās varas pārstāvjus. Lai gan partijai atteica reģistrāciju, tās vēlēšanu apvienība “Latvijas laime” saņēma gandrīz 10 000 balsu.

Pēc pieciem gadiem, 1998. gadā, partiju mēģināja atdzīvināt ar nosaukumu “Tie paši vēži citā kulītē” (TPVCK), tomēr bez panākumiem. 2002. gadā partija atkal centās atjaunoties, organizējot kongresu Kronvalda parkā, kur plānoja izveidot deputātu kandidātu sarakstu, piedāvājot vietas tiem, kas pirmie pieteiksies.

Latvijas pieredze šajā ziņā tik tiešām nav unikāla – līdzīgas satīriskas kustības pastāvējušas arī citviet pasaulē. Piemēram, Igaunijā “Neatkarīgo rojālistu partija” 1990. gados ieguva astoņas vietas parlamentā, vienlaikus pieprasot, lai Igauniju pārvaldītu monarhs, pat izsakot šo priekšlikumu Britu karaliskajai ģimenei. Itālijā 1991. gadā pornozvaigznes Mona Poci un Ilona Stallere, pazīstama arī kā Čičolina, dibināja “Mīlas partiju”, kuras mērķi bija “mīlas parku” izveide un dzimumizglītības uzlabošana, norādot uz sabiedrības vērtību un normu robežām. Dānijā 1979. gadā komiķis Jakobs Hogārds kopā ar draugiem izveidoja “Apzināti slinku personu savienību”, kas ironizēja politisko bezdarbību un vēlāk pat iekļuva Dānijas parlamentā uz četriem gadiem, izceļot “neefektivitāti” kā kontrastu politiķu solījumiem.

Kopumā šīs parodijpartijas līdzinājās drīzāk karikatūrām vai laikmetīgās mākslas akcijām, kuru galvenais mērķis bija provokatīvi radītais efekts un sabiedrības reakcija. Iespējams, tas ļāva uz brīdi iepazīt politikas spēli ar humora pieskaņu un netiešu vēstījumu, atklājot to, ko ikdienā varētu nepamanīt – varas un sabiedrības attiecību paradoksus, neizteiktos solījumus un pašapmierinātību, kas bieži vien slēpjas aiz oficiālas retorikas un pieklājības fasādes.

Facebook
Twitter
LinkedIn
WhatsApp