Izrādās, ja reiz biji domājis par to, kāda bija vidējā latvieša dzīve 1930. gados, nemaz tik ļoti nav jāfantazē. Iztēlojies, ka jebkura mūsdienu kazino reklāma ir cigarešu (papirosu) reklāma un jau pa pusei būsi iesoļojis brīvās Latvijas laikos. Lai gan, pretēji azartspēlēm, tolaik par tabakas kaitīgumu veselībai nebija ne runas – tas vienkārši bija stilīgi.
1933. gada izdevumā žurnālā ”Atpūta” citēts kāds vāciešu pētījums, kur secinājums bijis tāds, ka viskaitīgākais cilvēkam ir tieši nikotīns, tādēļ ieteicams pīpēt lēni, jo tad viela nenonāk dūmos tik kaitīgos daudzumos. Kā arī cigarete jāizpīpē tikai līdz pusei, jo nikotīns degšanas procesā sakrājās izsmēķa beigās.
Liela daļa lasītāko žurnālu 1920.-1930. gados ietvēra sevī vismaz vienu papirosu reklāmu. Krāsainas, patriotiskas vai neuzkrītošas un elegantas – ražotāju radošums sita augstu vilni un izvēles iespējas bija teju neierobežotas. No ”Teikas” un ”Līgo” līdz ”Ēģiptei” un ”Gambijai”. Rīgā vien bija vairākas lielas tabakas fabrikas, kuras nodarbināja tūkstošiem cilvēku un ik gadu ienesa valsts budžetā ievērojamas summas. Žurnālā ”Atpūta” teikts: ”Latvijā katru gadu tiek saražots aptuveni miljards cigarešu, izmantojot apmēram miljonu kilogramu tabakas. Šo produktu pārdošanā ienāk apmēram 25 miljoni latu, no kuriem valsts saņem nodokļus un akcīzes maksājumus, bet pārējais aiziet ražotājiem un darbiniekiem.”
Tabaka tiek importēta no Bulgārijas, Grieķijas, Turcijas, Krievijas un pat Amerikas. Taču pašu cigarešu ražošana, lielākoties, noris Latvijā. Čaulītes jeb cigarešu ietinamais papīrs tiek importēts, kā arī piegādāts no Līgatnes papīrfabrikas. Smēķi sadalīti trīs šķirās – 1. šķira ar viskvalitatīvāko tabaku; paciņas tiek individuāli iesaiņotas ar rokām; 2.,3. šķira ar mazāk kvalitatīvu tabaku, taču zemāku cenu; 3. šķiras tabaka tiek izmantota arī pīpju tabakas maisījumiem.
Tabakas maisījuma pildīšana papīros ir automatizēts process jau tolaik, taču cigarešu pakošana, saiņošana ir smalks un pacietību prasošs darbs, kuru veic ar rokām. Tieši šī iemesla dēļ nereti lielākā daļa darbinieku ir sievietes. Piemēram, Rūtenberga tabakas fabrikā Rīgā 20. gs. sākumā no 700 darbiniekiem 630 ir tieši daiļā dzimuma pārstāves. ”Kad darbs ir pabeigts, pieredzējušie fabrikas strādnieki bieži vien atpūšas, uzpīpējot paši savas ražotās cigaretes.”