Domājam, ka ir laiks nedaudz ieskicēt, no kurienes nāk ziņkāre pēc šāda satura un kāda īsti ir dzeltenās preses ietekme uz Latvijas mediju kultūru. Kāpēc varam saskatīt tūkstošiem “like” Facebook ierakstam par Kambalu pāra attiecību likstām iepretim pārdesmit “like” pie tiešām noderīgām ziņām?
“Opā, kas par skandāliņu… Sānsolis? Nē, nu kā viņi tā – es gan tā nekad… Par tādu naudu? Tad nu gan šis lecīgi šiko ar savu apakšveļu…”
1999. gada marts Latvijas preses tirgū apmierina plašu sabiedrības daļas ziņkāri – preses plauktos parādās iepriekš vēl nepārstāvētas tematikas žurnāls: “Privātā DZĪVE”. Žurnālu arī vēlāk sāk uzskatīt par Latvijas dzeltenās preses izcelsmi. “Privātā DZĪVE” uzplauka 2000. gadu sākumā un kļuva par neatņemamu daļu no daudzu mājsaimniecību lasīšanas materiāliem, vienubrīd sasniedzot pat 60 tūkstošu tirāžu – kas gan, kā atklājās kādā gadsimta sākuma intervijā iekš “Dienas Bizness”, atpaliek no optimālā 80 tūkstošu. Tobrīd, acīmredzot, skaidrs kļūst viens – par maz skandālu un, ja sākotnēji izdevēji cenšas piesaistīt lasītājus vienkārši ar informāciju par slavenībām un šovbiznesa “stāriem”, tad laika gaitā sāk šķist, ka žurnāls kļūst par slavenību skandālu avotu krājumiem.
Žurnāla atbalstītāji un kritiķi
“Jūs nesaprotat, jo vairāk lasu dzelteno presi, jo tuvāk es jūtos smalko aprindu elitei”. Neuztraucieties, tas ir tikai jūsu veselais saprāts, kas mēģina radīt negatīvu noskaņu šim teikumam. Ja jūs jūtaties noraizējušies par to, ka neesat pietiekami labi informēts par citu cilvēku privātām lietām, tad vismaz reizi nedēļā “Privātās DZĪVES” izdevumi noteikti palīdzēs jums atrisināt šīs problēmas. Jums būs pietiekami daudz informācijas par cilvēkiem, par kuriem jums nav ne jausmas, un skandāliem, kas absolūti neietekmē jūsu dzīvi, bet pareizais viedoklis, vismaz pēc Jūsu domām, piederēs Jums.
Laika gaitā gan “Privātajai DZĪVEI” ir izveidojies arī brangs kritiķu loks, kuri tā vien apgalvo, ka žurnāls ir vulgārs un nekvalitatīvs – tas iznīcinot cilvēku privātumu un trulina tos, kuri pārlieku interesējas par citiem. Bet kā viņi var būt tik naivi un nepieņemt to, ko liela daļa sabiedrības patiesi vēlas zināt? Kāpēc kritiķi neuztver “Privāto DZĪVI” kā sabiedrības prasību pēc aktuālas informācijas? Vai tiem, kas kritizē, ir pārāk daudz informācijas par savu dzīvi, ka vairs nav vietas citu cilvēku dzīvēm? Vai viņiem ir tik liela sabiedriskās dzīves pieredze, ka nevar saprast, kur tiem otriem var rasties kāre smelties informāciju par citiem?
Lai vai kā, šķiet, tieši šīs pārdomas starp žurnāla lasītājiem raisa miksētu attieksmi, un tas laika gaitā pāraug vēl interesantākā fenomenā:
“Neuzkrītoši un nevīžīgi, idejiski atkārtošos, tā pavisam nejauši šis žurnāls ir iekritis manā iepirkumu grozā”. Ja sākotnēji “Privāto DZĪVI” lasa bez kompleksiem – liela kauna par to nav, tad vienā brīdī diezgan populāri kļūst UZSVĒRT neinteresēšanos par citu cilvēku privāto dzīvi – neesot taču intelektuāli līst citu cilvēku personīgajās darīšanās… Tiesa gan, vēl populārāk kļūst, SKAĻI IZSAKOTIES – TĀ, LAI VISI DZIRD: NELASĪT UN IGNORĒT ŠOS ŽURNĀLUS PAVISAM, tagad klusāk: bet labi zināt, kas ir to iekšā (lasīt pa kluso).
Tiesvedības
Arī daudzās tiesvedības, kas notikušas pret “Privāto DZĪVI”, apliecina vien to, ka daži cilvēki, kā izrādās, laikam tomēr nevēlas, lai viņu privātās dzīves detaļas tiktu atklātas plašākai sabiedrībai. Tomēr šīs tiesvedības visbiežāk beidzas ar negatīvu lēmumu sūdzības iesniedzēja pusē, jo, galu galā, neviens taču nevar aizliegt cilvēkiem lasīt un apspriest citu cilvēku dzīvi. Nav jau svarīgi, vai rakstītajā ir patiesums vai nē – galvenais saturiski ievērot precizitāti pāris vārdos, pie kuriem piesieties nevar, un kopumā, lai viss izklausās aizraujoši un ar daudz dramatiskiem elementiem.
Tiesa gan, izskatot medijos publicētos tiesvedību iznākumus pret “Privāto DZĪVI”, varētu teikt, ka šie cilvēki nav bijuši tikai žurnāla varoņi, bet arī bezspēcīgi pretinieki Latvijas tiesu sistēmai. Atliek vien pabrīnīties, cik daudz vērtīga laika, resursu un enerģijas tiek tērēts, lai mēģinātu aizstāvēt to, ko nevienu nevajadzētu interesēt.
Bet kāpēc ir tāda interese?
Nu vai tad vispār kādreiz ir izdevies nobraukt garām kādai satiksmes negadījuma vietai, nelūrot, kas noticis, tikai, lai nomierinātos, ka nekas tāds nav noticis ar mums? Tas ir kā realitātes šovs – vari izgaršot citu cilvēku sāpi, nekaitējot sev, bet vienlaikus baudi spriedzi un emocijas visā krāšņumā. Lasot vai uzzinot par citu problēmām, cilvēks var justies mazāk vienaldzīgs un izolēts no savām. Šādas ziņas un stāsti var likt justies, ka vismaz kāds ir arī sliktākā situācijā nekā viņš pats.
Tad lasīt vai nē?
Varbūt tā vietā, lai rūpīgi sekotu līdzi citu cilvēku privātajām problēmām, mēs varētu koncentrēties uz to, kas notiek ap mums. Bet, ja uzskatām, ka nav nekādas vainas būt ziņkārīgajam latvietim, tad varbūt ir jau labi, vai ne? Bet varbūt neslikta doma ir to ziņkāres kompasa rādītāju pagriezt citā virzienā?