Teodors Ķirsis ir ievērojamākais alpīnists Latvijas brīvvalsts vēsturē. Kopš 90. gadu sākuma viņa vārds Latvijā kļuva par sinonīmu alpīnisma sasniegumiem, simbolizējot laikmetu, kad ar atjaunotās Latvijas karogu tika sasniegtas pasaules augstākās virsotnes.
Teodora Ķirša vadītā augstkalnu grupa, kura radās vēl padomju laikā, kļuva par iedvesmu daudziem sasniegt savas vēlamās virsotnes. Deviņdesmito gadu augstkalnu kāpšanas bums visā pasaulē bija iespēja mazajiem, tajā brīdī jaunajiem un neatkarīgajiem Latvijas alpīnistiem parādīt, ka bez kalniem dzimtenē viņi spēj sasniegt augstākās virsotnes kontinentos. Jau padomju laikos Ķirša grupa savos pārgājienos kalnos slēpa neatkarīgās Latvijas karogu savās mugursomās.
1995. gada 14. maijā Teodors Ķirsis un Imants Zauls kļuva par pirmajiem Latvijas alpīnistiem, kas uzkāpa pasaules augstākajā virsotnē Everestā. Līdz 2002. gadam abi kopā bija sasnieguši visu kontinentu augstākās virsotnes, īstenojot alpīnisma pasaulē prestižo “7 summits” programmu.
Taču Ķirša dzīves stāsts ir arī par traģēdiju – 2003. gadā viņš gāja bojā Jaunzēlandes Alpos, atstājot mantojumu, kas joprojām iedvesmo un izaicina. Viņa izturība un neatlaidība kalnu kāpšanā, kā arī viņa pienesums Latvijas alpīnismam un kultūrai joprojām ir aktuāls, un par to stāsta daudzi, kas viņu pazina vai sekoja viņa gaitām.
Viņa darbība un sasniegumi tiks aplūkoti 2025. gada gaidāmajā dokumentālajā filmā “Ceļš nekad nebeidzas”, kas sniegs ieskatu viņa profesionālajā un personiskajā dzīvē, izgaismojot gan viņa sasniegumus, gan arī riskus, kas saistīti ar alpīnismu.
