Pirms sūdzību ēras sociālajos tīklos valstij svarīgu lēmumu pieņēmējus un citus krāpniekus reizi divās nedēļās pie atbildības sauca satīriskais izdevums ”Dadzis”. Daudziem vārds raksturojas ar neķītrām karikatūrām – nav jau melots, taču sākotnējā pastāvēšanas posmā tās nebija tik atklātas, jo visiem zināms, ka PSRS laikos seksa nebija. Žurnāla pirmsākumi rodami jau 1957. gadā. Pateicoties asprātīgajām karikatūrām un feļetoniem, izdevums ātri vien iemantoja popularitāti. 1963. gadā tā tirāža sasniedza 65 000 eksemplāru un vēlāk palielinājās līdz pat 128 000. Žurnāls savu atpazīstamības līmeni spēja noturēt teju 40 gadus, tomēr 1995. gadā žurnāls beidza pastāvēt.
Pēc desmitgades ilgas prombūtnes 2005. gadā žurnāls tika atgriezts apritē. Šoreiz visas slūžas bija vaļā – nekādas cenzūras vai ierobežojumu. Krāsām bagātas, nešpetnas un nereti erotiskas karikatūras bija atrodamas tikai “Dadzī”. Politiķi tika parodēti ar foto kolāžu palīdzību, un satīra raksti bija tik dzēlīgi kā nekad iepriekš. Bez sulīgas kritikas neiztika ne kādreizējais premjers Aigars Kalvītis, ne bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga un pat tādi globāli personāži kā Sadams Huseins vai Džordžs Bušs. Neizpalika arī praida un seksualitāšu apcerēšana.
Žurnāla galvenais redaktors bija vecā “Dadža” nodaļas redaktors Andris Ruģēns, kā arī tā atdzīvināšanā aktīvi piedalījās agrākie autori un mākslinieki Ēriks Ošs, Imants Melgailis, Dainis Breikšs, Ludmila Bulikina, Andrejs Skailis, Žanis Ezītis, Andris Kolbergs, Valdis Artavs, Arnolds Auziņš un citi.
Diemžēl žurnāls ap ekonomiskās krīzes vidu 2009. gadā beidza savu eksistenci otreiz. Bija paredzēts, ka žurnāls iznāktu tikai digitāli, taču ķibeles ar mājaslapu šo soli novilcināja pietiekami ilgi, lai medija galvenie lemtu par labu tā noslēgumam.
Neskatoties uz to, ka daļa no feļetoniem un viens otrs zīmējums no tagadnes skatu punkta var šķist slikti novecojis, tiem bija savs laiks un vieta tautas domas veidošanā. Un galu galā – ne viens viens latviešu bāleliņš var slepus lepoties ar faktu, ka savus pirmos kailumus redzējis tieši kādā no “Dadža” izdevumiem…
