2000. gadu sākumā interneta kafejnīcas Latvijā kļuva par jaunas kultūras parādību, piešķirot ikdienai savdabīgu tehnoloģisko piegaršu. Laikā, kad mājas internets vēl bija samērā ekskluzīva parādība, šīs vietas piedāvāja iespēju iegrimt digitālajā pasaulē publiskā vidē, piesaistot gan ikdienas interneta lietotājus, gan entuziastus, kas aizrāvās ar tiešsaistes spēlēm.
Kafejnīcu īpašā pievilcība slēpās to spēļu zāles formātā, kur datoru pieejamība un ātrs internets ļāva radīt unikālu izklaides telpu. Tajās valdīja dzīvīga atmosfēra, kur kopā sanākušie spēlētāji dalījās gan priekos, gan sīvās sacensībās. Šī kopīgā spēļu pieredze apvienoja dažādas paaudzes, veidojot digitālās kopienas, kurās valdīja ne tikai spēļu azarts, bet arī savstarpēja saikne.
Interneta kafejnīcu izplatība Latvijā atspoguļoja globālu tendenci, paplašinot tehnoloģiju pieejamību un mainot cilvēku savstarpējo mijiedarbību. Šīs vietas, bieži vien dēvētas par digitālajiem “klubiem”, kļuva par jaunu kontaktu un digitālo prasmju apgūšanas centriem. Raugoties atpakaļ, šo fenomenu varētu arī uzskatīt par košu nospiedumu uz digitalizācijas takas – tas, kas šodien šķiet pašsaprotams, tolaik piedāvāja vēl nebijušas iespējas.
Kā jau viss jaunais arī interneta kafejnīcas ienāca ar savām priekšrocībām un izaicinājumiem. Daļa sabiedrības tās uztvēra kā nozīmīgu soli interneta pieejamības veicināšanā, tomēr netrūka arī bažu par negatīvo ietekmi uz veselību, jo īpaši saistībā ar pārmērīgu datorspēļu spēlēšanu. Neraugoties uz pretrunīgajiem viedokļiem, 2000. gadu sākumā interneta kafejnīcas kļuva par nozīmīgu vietu, kur tehnoloģijas mainīja cilvēku saziņas un izklaides ieradumus.