Pacelsim Hardija Lediņa mūziku no arhīvu putekļiem, izšķirstīsim viņa pastaigu kartes un mēģināsim saprast, ko īsti viņš ar to visu gribēja teikt. Neviena liela lozunga, neviena skaļa protesta. Tikai diskotēka puspamestā telpā, kurā ieskanas Rietumu mūzikas fragmenti. Pastaiga uz Bolderāju, kur starp improvizētām dziesmām un teatrāliem aktiem ikviens jutās mazliet citādāks. Vai tas bija mākslas manifests? Visdrīzāk nē. Vai tas bija dzīves mirklis, kas atstāja nospiedumu? Neapšaubāmi.
Tie bija laiki, kad mākslu nevarēja uztvert kā pašsaprotamu brīvības izpausmi. Padomju Latvijā māksla dzīvoja ierobežojumu ēnā, un tomēr tā elpoja. Pats Lediņš neuzskatīja sevi par noteikumu lauzēju vai revolūcijas celmlauzi. Viņš vienkārši darīja to, ko uzskatīja par būtisku. Viņš neteica, ka mākslai jābūt noteiktai – viņš tai ļāva kļūt par daļu no dzīves. Un varbūt tieši tur arī slēpās viņa mākslas būtība. Tā neskatījās uz pasauli kā uz monolītu struktūru, kuru vajadzētu izjaukt. Tā vienkārši pievienojās – nemanāmi, rotaļīgi un pat absurdā veidā. Lediņš neradīja manifestus, viņš radīja telpas. Un šīs telpas dzīvoja, bet to varbūt ne vienmēr saprata.
Pēc izglītības Hardijs Lediņš bija arhitekts, un viņa uzmanību visvairāk piesaistīja padomju mikrorajonu arhitektūra. Viņš bieži kritizēja mikrorajonu bezpersoniskās blokmājas, kas simbolizēja sistēmas uzspiestu dzīvesveidu, nevis cilvēka identitāti. Viņam šķita, ka šī vide izstaro atsvešinātību, kas ne tikai ignorēja cilvēka vajadzības, bet arī veicināja vienaldzību un pat vandālismu. Mājas viņa skatījumā nebija tikai telpas dzīvošanai, bet vietas, kurās vajadzētu izjust piederību.
Nejaušība un aptuvenība kā metode
NSRD jeb “Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīca” (Hardija Lediņa un Jura Boiko radītā mūzikas, mākslas un literatūras grupa) neatbilda tradicionālā mākslas kolektīva priekšstatam. Tā drīzāk darbojās kā laboratorija, kurā dzeja, mūzika un improvizācija saplūda vienotā veselumā. Te nejaušība un aptuvenība nebija kļūda, bet gan metode. Performances nebija iepriekš definētas – tās bija procesi, kuros līdzdalība bija svarīgāka par rezultātu. Lediņš un viņa līdzgaitnieks Juris Boiko radīja pieredzes, kas piedāvāja klausītājiem un skatītājiem nevis rast atbildes, bet uzdot jautājumus. “Doktora Enesera Binokulāro deju kursi” aicināja nevis vērot, bet piedalīties, ritmiski mirkšķinot acis. Tā bija rotaļa un arī dialogs. Cik bieži mēs pieslēdzamies pasaules ritmam? Cik bieži pamanām otra acu skatu?
Lai izprastu NSRD būtību, varbūt jāraugās nevis uz mākslas definīcijām, bet gan uz to, kā tā ienāk dzīvē – nejauši, rotaļīgi un vienmēr mazliet negaidīti. Pelēkās blokmājas Lediņa pasaulē kļuva par fonu, kas absorbēja radošumu. Skaņu celiņi, dzejas fragmenti un elektronikas improvizācijas radīja sajūtu, ka telpa pēkšņi var elpot. Padomju mikrorajonu atsvešinātība nebija tikai arhitektūra, tā bija sistēma. Lediņš šo sistēmu pārveidoja savās mākslas laboratorijās – un vai nav paradokss, ka tās telpas, kuras viņš radīja, bija dzīvākas un piepildītākas nekā tās, kuras būvēja sistēma?
Lediņa agrīnie darbi ar NSRD radīja skaņu pasauli, kurā dzejas rindas mijās ar eksperimentālām melodijām un improvizētiem elektronikas ritmiem. Albumi, kā “Kuncendorfs un Osendovskis” vai “Invalīdu tramvajs”, kļuvuši nu jau par savdabīgiem laikmeta spoguļiem. Arī mūzikas kritiķi ir izcēluši šo darbu spēju izlauzties ārpus laikmeta ierobežojumiem, radot autentisku skaņu pasauli, kuros klausītājs var saskatīt gan realitātes smagnējību, gan ironisku skatienu uz paša vietu tajā.
Arī dīdžeja lomā Lediņš paplašināja Latvijas mūzikas klausītāju priekšstatus, apvienojot regeja ritmus, kurus neviens vēl nebija lāgā dzirdējis, ar eksperimentālo elektroniku, kuru neviens vēl nebija lāgā sapratis. Tajā laikā, kad Latvijas mūzikas telpa bieži vien centās imitēt vai atdarināt Rietumu mūziku, Lediņš apliecināja, ka laikmetīgā mūzika var būt ne tikai atskaņa, bet arī organisks vietējās kultūras turpinājums, kurā Rietumu impulsi tiek pārradīti unikālā veidā.
Pēc ilgstošas slimības Hardijs Lediņš aizgāja mūžībā 2004. gada 21. jūnijā, atstājot mākslas impulsus, kas turpina iedvesmot. Viņa darbi nav tikai arhīvos glabājami priekšmeti, tie ir aicinājums – paskatīties citādi, ieklausīties citādi, piedzīvot citādi.
Avoti:
- Pietura.lv
- Diena.lv: “Lediņš – cilvēks izplautās takas mērs”
- Deep Baltic: “Images and Videos from Latvia’s Late 80s Dance Revolution”
- Satori.lv: “Lediņš savos Rietumos”
- Unearthing the Music: “Avant-Garde Trends in Latvian Music (1970s-1990s)”
- Zane Matule. Performance Latvijā / Performance Art in Latvia / 1963–2009
- YouTube ieraksti: Kuncendorfs un Osendovskis, Dr. Enesera binokulāro deju kursi, Pavasara tecila, Walk to Bolderāja 1987, Kurzeme Line.