Deviņdesmitie gadi Latvijā bija laiks, kad ar kapitālisma vēsmām ielās sāka parādīties daudz jaudīgāki un modernāki auto nekā ierastie Žiguļi vai Volgas. Līdz ar to arī Latvijas Valsts policijai bija nepieciešama modernizācija – un ne tikai, lai konkurētu ar jaudīgākajiem ielu likumpārkāpējiem, bet arī, lai stiprinātu savu tēlu sabiedrības acīs.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas policija saskārās ar kritisku tehnikas trūkumu. Autoparka situācija bija dramatiska – lielākā daļa transportlīdzekļu bija novecojuši un tehniski nepietiekami, lai nodrošinātu efektīvu darbu. Daži automobiļi bija vairāk nekā 20 gadus veci, un to uzturēšana balstījās uz policistu pašu iniciatīvu un prasmēm. Sarūsējuši bleķi tika aizvietoti ar piemetinātiem metāla gabaliem, un automašīnas tika krāsotas, lai vismaz vizuāli radītu iespaidu par gatavību darbam.
Šī situācija radīja ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī apgrūtināja policijas tēla uzturēšanu sabiedrībā, kurā arvien vairāk dominēja Rietumu modernizācijas vēsmas.
Starptautiska palīdzība un pāreja uz Rietumu standartiem
Izšķirošs pavērsiens notika, kad Latvija saņēma ārvalstu atbalstu, īpaši no Vācijas. Deviņdesmito gadu sākumā Valsts policija saņēma vairākus nozīmīgus dāvinājumus, kas palīdzēja modernizēt autoparku. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija 1993. gada dāvinājums – 11 BMW 3. sērijas (E36) automašīnas.
Papildus BMW, autoparku sāka papildināt arī citi Rietumu zīmoli, piemēram, Opel, Volkswagen un Ford. Opel Astra un Ford Escort modeļi bija īpaši populāri ikdienas patrulēšanai, pateicoties to uzticamībai un zemām ekspluatācijas izmaksām.
Gadsimta beigās Valsts policijas autoparku papildināja arī Rover 600 sērijas automašīnas, kas nodrošināja vēl lielāku komfortu un uzticamību. Šie modeļi kļuva par nozīmīgu soli autoparka modernizācijā, atbilstot gan praktiskām, gan reprezentatīvām vajadzībām.
